Ceļojumu uzsākām 10 cilvēku sastāvā pie Cēsīm (Cīrulīšos). Ideja bija mana, taču neesmu diez ko pieredzējis pārgājienu organizators, tādēļ maršruta izstrādi un cilvēku vākšanu organizēja Gints (Gideons).

Pirmais, ko apskatījām, bija Cīrulīšu klintis un svētavots, kas atrodas turpat netālu. Tālāk gar Gaujas krasu devāmies Amatas virzienā. Pa ceļam piestājot Rakšos, kur vērojām kamieļus, lamas un citus Latvijas apstākļiem nepierastus dzīvniekus. Šis ceļa posms, ja nemaldos, bija nedaudz garāks par 10 km, taču pateicoties vietējās dabas skaistumam un Ginta stāstiem par vietējo vēsturi, laiks pagāja nemanot.

Tikuši līdz Amatai pagriežam uz dievidiem un ejam gar Amatas krastiem. Pāri upei sākas Roču rezervāts. Rodas vēlēšanās apskatīt arī to, taču šī doma tā arī paliek nerealizēta divu iemeslu dēļ:

1)Cauri rezervātam praktiski nav ceļu, bet ejot pa neceļiem visur esot sakrituši koki, tā ka mežs ir praktiski necaurstaigājams.

2)Tūristiem staigāt pa šo rezervātu nav atļauts.

Pie Zvārtes ieža uztaisam nelielu pārtraukumu, lai atvilktu elpu. Pa nelielu un grīļojošos tiltiņu pārejam pāri Amatai un dodamies tālāk uz dienvidiem. Kādu laiku jākāpj kalnā. Tur gan ir uztaisītas kāpnes, taču ceļš tik un tā nav no tiem vieglākajiem (īpaši ar mugursomu, kurā sakrauts viss nepieciešamais divu dienu izdzīvošanai). No augšas paveras vienkārši neaprakstāms skats uz Zvārtes iezi. Vienīgais, kas nedaudz sabojā noskaņojumu, ir milzīgs uzraksts “Koļa” uz ieža, ko, acīmredzot, atstājis kāds neidentificēts Nikolajs. (Aicinājums visiem tūristiem – esiet civilizēti un nemaitājiet dabas objektus, lai arī pārējie var baudīt to skaistumu).

Pēc pāris kilometriem pienāk tas brīdis, kad mūsu ceļi pašķiras. Visa grupa dodas uz Ieriķiem , bet es viens pats pa stigu, kas iet paralēli gāzes vadam, dodos Līgatnes virzienā. Pēc kādas stundas parādās pirmā civilizācijas pazīme (zemes ceļš). Tālāk pieturos pie ceļa un jau pēc pavisam neilga laika esmu Līgatnē. Pārāk neaizraujos ar pilsētas pētīšanu. Vienīgais, ko apskatu, ir Ānfabrikas klintis.

Paskatos pulkstenī un saprotu, ka būtu tā kā laiks meklēt naktsmītnes. Spriežot pēc kartes tuvākā kempinga vieta ir pie Katrīnas ieža, ceļš uz kuru ved caur Līgatnes dabas takām. Turp arī dodos. Pa ceļam atrodu nelielu avotiņu, kur papildinu ūdens krājumus. Turpat pie avotiņa sastopu vāveri. Arī vāvere mani pamana. Tā nu mēs stāvam pāris minūtes vērojot viens otru. Nolēmu pienākt tuvāk, taču vāverei šadi plāni nebija pa prātam un tā devās prom. Neko darīt – eju tālāk.

Pēc kāda laiciņa sāku domāt, ka esmu apmaldījies, jo, pēc visa spriežot, man jau būtu jāatrodas slavenajās dabas takās, taču līdz šim nav redzēta neviena zīme, kas to apstiprinātu. Un tad es ieraugu žogu ar lielu zīmi, kas vēsta, ka aiz šī žoga labāk nekāpt. Zeme aiz tā izskatās visai purvaina. Pirmā doma – tur vienkārši ir purvs, var noslīkt. Paejot pāris metrus tālāk ieraugu VIŅU. Milzīgs sumbrs guļ pie paša žoga. Tagad kļūst skaidrs kādā sakarā uz žoga uzlikta tā zīme. Nopētu viņu no tālienes un pat nedaudz satrūkstos, kad iezvanās telefons.

Pēc pāris kilometriem tieku līdz kempinga vietai. Viss ļoti zolīdi. Viss satīrīts, ierīkota vieta ugunskuram, sataisīti soliņi. Pat tualete uzcelta. Aptuveni 50 metru attālumā atpūšas igauņi, pārsimts metrus tālāk mūsu pašu tautieši. Neskatoties uz attālumu starpību, latviešus dzirdu krietni skaļāk. Uzceļu telti, sameklēju sausus zarus un sāku kurt uguni. Atlikušo vakara laiku vienkārši baudu dabu skatoties ugunī un mielojot acis Gaujas krastos. Ieturu vieglas vakariņas un dodos gulēt.

Aptuveni piecos no rīta atveru acis un pirmais, ko dzirdu “Līīīīīīīīgo, Līīīīīīo”. Pirmā doma – es gan esmu aizgulējies. Apskatos telefonā. Nē, ar datumiem viss kārtībā (2. maijs). Tautiešiem, visticamāk, bija beidzies dziesmu krājums, tādēļ ķērāks pie Līgo dziesmām. Sakuru ugunskuru, pabrokastoju un dodos Augšlīgatnes virzienā.

Uz ceļa pie kādām mājām sastopu divus suņus. Abi nikni, ka ielaužos viņu teritorijā. Vienu no viņiem savāc saimnieks, otrs (no blakus mājas) turpina riet. Pēc kāda brītiņa viņš sāk cītīgi iezīmēt teritoriju, lai parādītu, kurš te ir saimnieks. Es ar viņu nestrīdos – eju tālāk. Pēc pāris kilometriem uz ceļa satieku vietēju pensionāru, kurš, protams, arī ir milzīga suņa pavadībā. Šoreiz izskatās, ka suns ir noskaņots nopietni. Dažas sekundes izvairos no suņa uzbrukumiem, tad tīri instinktīvi sāku tvarstīties pēc naža, taču viss nokārtojas – saimnieks beidzot pamana, ka sunim kaut kas nepatīk un cenšas viņu savaldīt. Pēc kāda brītiņa tas arī izdodas. Man paskaidro, ka man esot biedējošas somas uz muguras.

Ar jaunu adrenalīna devu dodos tālāk uz Augšlīgatni, no kurienes ar autobusu uz Rīgu. Beigās jau par tradīciju kļuvušais gājiens no stacijas līdz Teikai. Rezumējums: forši pavadītas brīvdienas un milzum daudz jaunu emociju. Iesaku visiem, kam patīk daba, paceļot gar Gaujas krastiem – neaprakstāmi skati un sajūtas.

Andris Briedis