Ar šo rakstu sākšu stāstīt par to kā esmu līdz šim ceļojis ārpus valsts un kur vispār ārpus Latvijas esmu bijis. Tādu zemju nav daudz, bet katrs ceļojums ir palicis prātā ar ko īpašu.

Ja pareizi atceros, tad tas bija 2009. gada 30. vai 31. maijs. Tikko pabeigta 5. klase un pirmā reize uz ārzemēm. Igaunija, Sāremā sala.

Jau pats ceļojuma pirmās dienas rīts bija interesants. Startējām no laukuma pie skolas Limbažos. Lai turp nokļūtu, no mājām jāiet kādi 2 – 3 km. Seši no rīta, tik bieza migla, ka metru no sevis knapi kaut ko redzi. Nu labi, varbūt pusotru vai divus metrus, bet tobrīd likās, ka tiešām tālāk par savu degungalu neko neredzi.

Kontrole uz robežas. Uz Latvijas/Igaunijas robežas Ainažos. Pirmā reize, kad pārbauda pases. Lepnums par to, ka speciāli šim ceļojumam ir gatavota pase, mainīta nauda (213 kronas – atceros precīzi kā šodien. Nejauši humpalās pirktās biksēs atradās 100 Austrijas šiliņi, tā ka puse no tam kronām bija iegūta par tiem šiliņiem). Tobrīd tas viss bija baigais piedzīvojums.

Pirmo reizi mūžā ar kuģi. Pusstunda uz prāmja. Koguva un Regula. Divi kuģi kā tramvaja pa pusstundai vai stundai viens otram pretī nemitīgi kursēja. Regula vēl kaut kādus gadus atpakaļ bija redzama, laikam kā kaut kāds rezerves kuģis stāvēja ostā. Tā ka tas atkal bija vau piedzīvojums. Atgādinu, ka 5. klase un pirmo reizi uz ārzemēm, ar savu klasi, 90. gadi, tobrīd tas ir reāls vau un viss jauns un interesants.

Muhu sala pārsteidza ar vecu baznīcu, kur bija sienu gleznojumi, biezi mūri. Dambis uz Sāremā salu. Toreiz man stāstīja, ka kādus 150 gadus atpakaļ būvēts. Varbūt ne tik sen, bet tuvu tam tiešām tur pamati jau likti.

Jau tolaik ģeogrāfija bija mans lauciņš. Mums gide bija izdalījusi kartes un man kā jaunam ar ģeogrāfiju saslimušam čalim ļoti patika visu vērot, pētīt un zināt.

Atceros, ka nonācām pilsdrupās pie Orisāres. Tagad tas ir man ļoti iemīļots objekts, ko rādu tūristiem. Tagad jau labiekārtots un mainījies, kļuvis pievilcīgāks.

Pangas stāvkrasts. Toreiz urbinājām kristāliņus no klints sienām. Mūsdienās notiek tieši tas pats. Un, godīgi sakot, ja to nedarīs cilvēki, tad erozija, viļņa, vējš, lietus to izdarīs agri vai vēlu tāpat. Arī tur viss ir mainījies. Tostarp tirgotāji, kas pārdeva suvenīrus ir pārvākušies no klajas debess uz būdiņām. Tolaik Sāremā salā diezgan daudzi tirgotāji jau bija apguvuši latviešu valodu. Īstenībā arī tagad ik pa laikam tur var sastapt cilvēkus, kuri kaut ko no mūsu valodas zina un saprot.

Nekad vairāk tur neesmu bijis, jo nav manos maršrutos pa ceļam, bet toreiz bijām aizbraukuši uz divām vējdzirnavām. Viena pārģēbta par meitenīti ar lielām bizēm, otra par vecīti ar spieķīti un hūti galvā. Starp citu, bijām arī Anglas vējdzirnavu parkā. Tur ir vairākas vairāku veidu vējdzirnavas, veca lauksaimniecības tehnika un mazi lauku zvēriņi.

Tolaik divas naktis mums bija jānakšņo pie Karujārves ezera. Viens no lielākajiem vai pat pats lielākais ezers Sāremā salā. Kempings parasts, ar slīpu jumtu būdiņām. Teikšu uzreiz – man nepatīk, ka gidi staigā pa autobusu un lasa naudu malkai, stāvlaukumiem vai kādiem citiem nelieliem simboliskiem maksājumiem. Tie, kas ceļo ar mani, tie jau zina, ka cenā, kas ir samaksāta, ietilpst visi šāda veida maksājumi un es nekad nestaigāju pa autobusu prasot santīmus. Par pašu kempingu, cik zinu ,tad namiņi nu jau ir nomainīti pret sakarīgākiem. Tolai bija sajūta, ka matrači ir ielikti kastē un tu guli nevis gultā, bet kastē.

Sāremā salas galvaspilsēta – Kuresāre. Cietoksnis, pilsētas galvenā iela. Pirmo reizi mūžā biju lielveikalā, kam durvis automātiski atveras. Kaut kas tāds bija redzēts tikai filmās. Baigā ekstra – pašam nav jāatver durvis. Un autovadītāji jau pirms gājēju pārejas apstājas un palaiž. Šķiet, ka mūsdienās tas nav tik ļoti izteikti, cik izteikti šī braucēju kultūra bija redzama tolaik un tieši uz salas. Protams, bērnu faktors arī droši vien kaut ko izteica. Un tur bija arī bankomāti. Pat vairāki. Nezinu, kā tie igauni to prata, bet uz salas jutos kā Eiropā. Reāla ārzemju sajūta. Kas bija ļoti dīvaini – meitenes uz skrituļslidām sporta topiņos vai pat bikini, bet mums visiem jākas un džemperi. Tikai pēc kāda laika saprata, ka uz salas un vēl drusku uz ziemeļiem var būt arī klimata atšķirības.

Salas dienvidos Serves pussala un Serves rags. Tolaik tur mētājās sarūsējis kuģītis. It kā kāds limbažnieks vedis kurdu bēgļus uz Zviedrija un tā tupele bija uzskrējusi uz sēkļa. Starp citu tolaik vārdu salikums “kurdu bēgļi” bija kā tāds tautības apzīmējums. Neviens nezināja, kas ir kurdi, bet zināja, ka ir tādi kurdu bēgļi. Pat ne no kurienes tādi nāk, bet ka dodas uz Zviedriju.

Pirmo reizi nonācu arī pazemes bunkuros. Viena no krasta artilērijas baterijām netālu no Serves. Tagad tai galā var apskatīt vēl arī citus militāra stila objektus. Un joprojām apmēram 30 km attālumā var redzēt Kolkas ragu.

Atceļā Kāli meteorīta krāteris. Arī tas objekts kļuvis aizvien komerciālāks.

Mūsdienās salā ir vairāk tūristu, labākas nakšņošanas iespējas, labāki ceļi, vairāk interesantu objektu. Tolaik tūrisms tur vēl bija bērnu autiņos, bet tomēr soli priekšā nekā mūsu platuma grādos.

Pērnavā atradām kaut kādu veikaliņu, kur varējām iztērēt pāri palikušās kronas.

Trīs dienas Sāremā salā bija neaizmistams piedzīvojums 5. klasi beigušam jaunam cilvēkam. Atmiņas ik pa laikam uzplaiksnī, bet daudz kas jau ir miglā tīts – viss jau vienā putrā.

Nākošais raksts būs par pirmo ceļojumu uz Poliju. 7. klase, cits laiks, cita sapratne par notiekošo.

Ja arī Jūs gribat iepazīt Sāremā salu, tad droši rakstiet vai zvaniet (janis@pargajieni.lv, 26980327). Sala ir gana labi izpētīta un mums jau ir vairāki maršruta, sava iecienītā nakšņošanas vieta ar nakts orientēšanās un pārgājienu trasi un citas ekstras.