Tā nu sagadījies, ka manās stopētaja gaitās visādi starpgadījumi gadās diezgan reti. Tas līdz šim pats briesmīgākais notika kādā aukstā, izteikti slapjā un neomulīgā ziemas dienā nu jau apmēram pirms diviem gadiem. Stāvēju Juglā un stopēju. Kad jau kādu stundu tā biju stāvējis, apstājās sarkans VW Pasaats. Iekāpjot iekšā, es sievietei pateicos par to, ka viņa mani paņēmusi utt. Un tad sākās 20 briesmīgākās minūtes manā stopētāja dzīvē. Mēs runājām par Dievu. Labi, man jau nav problēmu par to runāt un nemaz no tā nemēdzu izvairīties. Bet šis te jau bija par traku. Man sāka ļoti gudri skaidrot, ka vispār Latvijā nemaz nevar iegūt augstāko izglītību. Kādēļ? Tādēļ, ka augstskolās visās programmās nemāca Bībeli. Un, lai manas dusmas par šādu izrunāšanos vēl palielinātu, man sāka skaidrot 2. pasaules kara un abu izsūtīšanu cēloņus. Izrādās, ka latviešus uz Sibīriju izsūtīja tādēļ, ka viņi neticēja Dievam un bija mantkārīgi. Es gan tobrīd pārāk necentos oponēt sievietei, kuras mašīnas panelis aplīmēts ar citātiem no Psalmiem. Bet tā nu sanāca, ka sieviete beigu beigās atzina, ka ar mani viss esot kārtībā un ka man vēl tikai Bībeli vajagot izlasīt.