Kādā ļoti karstā vasaras dienā izlēmām divatā doties pārgājienā prom no pilsētas burzmas. Savācām mantas, satikāmies Limbažos un braucām tālāk līdz Puikules stacijai. Tur ieradāmies jau vēlā pēcpusdienā.

Maršruts pamatā ved pa 1912. gadā būvētā šaursliežu dzelzceļa Ainaži – Valmiera – Smiltene maršrutu. 1976. gadā šo līniju slēdza, bet vēl kādu laiku posms no Puikules līdz Zilākalna ciematam vēl funkcionēja, jo apkārtnē atradās plaši kūdras purvi.

Tā nu sākām soļot ar domu, ka pirmajā dienā noiesim tikai 8 km līdz Grebu kalnam, kur tad arī varētu celt telti. Pirmais pārbaudījums jau bija pēc pārsimts metriem, kad nācās lauzties cauri latvāņiem. Tie šeit bija diezgan lielā skaitā un vajadzēja jau laikus uzvilkt jaku, lai nejauši neapdedzinātos ar šī indīgā auga sulu. Ja neskaita latvāņus, lielas neērtības, īpaši man, sagādāja odi, kuri te bija lielā skaitā un negribēja atkāpties, kožot skaustā un rokās. Tā kopumā mierīgā pastaigas solī devāmies uz priekšu, atgaiņājoties no kukaiņiem un pārvarot vairākus grāvjus. Gandrīz visā maršrutā nav neviena tilta, visi ir nojaukti reizē ar pašas līnijas demontāžu, kas kopumā apgrūtina iešanu, jo ik pa laikam nākas iet no no uzbēruma un cauri nātrēm un garajai zālei mēgināt sausām kājām šķērsot upes un grāvjus.

Soļojot cauri Ozolu stacijai, vērojām abās pusēs esošās mājas, kurās kādreiz ir dzīvojuši dzelzceļnieki un viņu ģimenes. Pārsteidza kāda māja, kuras dārzā mastā plīvoja Latvijas karogs, bet pats dārzs bija gludi nopļauts un pat dzelzceļa uzbērums līdz vidum bija dabūjis just zāles pļāvēja zobus. Aizaugušajā apkaimē tas bija tāds ļoti patīkams kontrasts.

Ceļu turpinājām līdz pat Grebu Bļodas kalnam un Grebu Pilskalnam. Abu kalnu apkaime vairākās talkās ir kopta un iekārtota gandrīz 20 gadu garumā. Tā ir atzīta par dievturu svētvietu. Teritorijā ir izvietots informatīvs plakāts, kur attēlota visu darbu gaita un aprakstīts viss svarīgākais par šo teritoriju. Tur arī nolēmām palikt pa nakti, sakūrām ugunskuru, uzcēlām telti un vakarpusē devāmies pie miera.

Nākošajā dienā pēc ilgstošas atmošanās devāmies pa ceļu uz Dikļiem. Dikļu apkaimē apskatījām Dikļu pamatskolu, baznīcu, Vika parku, Dikļu pili un citus interesantus apskates objektus. Pagasta centrā ceļi ir nesen noasfaltēti, uzbūvētas bruģētas ietves un kopumā šeit par viesiem ir domāts pamatīgi. Ciemats atstāja patīkamu iespaidu un vēlme tur atgriezties tuvākajā nākotnē noteikti būs vēl ilgu laiku.

Sākot soļot atpakaļ uz dzelzceļa stigas pusi, mūs pārsteidza pirmās lietus lāses un pērkons. Jau ejot Dauguļu stacijas virzienā vējš kļuva spēcīgāks un sākās auksta vēja duša, kas nerimās līdz pat pašai stacijai. Tur pagriezāmies Zažēnu purva virzienā un pa dzelzceļa atzaru (to, kas no tā pāri palicis), devāmies uz Zilokalnu. Pa ceļam sastapām vairākus stirnu bukus, redzējām nolauzta koka stumbra galā vanagu, dzirdējām dzeguzi kūkojām. Purva apkārtnē bija jaušama dzīvība un rosība.

Pārgājuši pāri Briedei pa vienīgo nopietno tiltu, kas te vēl ir saglabāts, pie mums piebrauca vietējais makšķernieks, kurš ne vārda nesaprata no manas latviešu valodas. Dīvaini, ka cilvēks visu mūžu šeit dzīvodams nesaprot, ko es viņam atbildu skaidrā latviešu valodā. Laikam ārpus sava ciema bieži nedodas. Nav nekāds noslēpums, ka Zilākalna pagastā vairākums ir krieviski runājošo, kuri šeit atbrauca būvēt ciematu un strādāt kūdras rūpnīcā un uz dzelzceļa.

Uzvilkuši mugurā pēdējās sausās drēbes, devāmies uz Zilokalnu. Cauri ciematam gājām kalnā augšā pa vienu no daudzajām takām. Kalna galā atrodas uguns vērošanas tornis un lapene, kā arī vairāki soliņi un ugunskura vieta. Beigu beigās izlēmām šeit palikt pa nakti, lai agri no rīta dotos kājām uz Valmieru un paspētu uz pirmo vilcienu un autobusu katrs uz savām mājām.

Nakts bija ļoti lietaina un no rīta, kad atmodāmies un gribējām doties prom, tā arī nekas nesanāca, jo lietavas bija tik spēcīgas, ka nosēdējām teltī līdz pat pusvienpadsmitiem. Lietum pierimstot, nojaucām telti un devāmies prom uz Valmieru. Pēc pāris stundām 15 kilometrus garais ceļš bija pieveikts un iesoļojām pilsētā. Aizgājām līdz stacijai, atvadījāmies un es devos uz autoostu, lai paspētu vēl laikus nokļūt atpakaļ Limbažos.

Kopā tika noieti 28 kilometri un vēl 15 kilometri no Zilākalna līdz Valmierai. Var teikt, ka jaukā laikā šis ir tāds mierīgs pastaigas maršruts jebkuram tūristam un ceļotājam, kas kaulus nelauž, tulznas arī neko daudz nerada un divās dienās var redzēt ļoti daudz gan no skaistās dabas, gan arī no tām kultūrvēsturiskajām vērtībām un apskates vietām, kas šajā apkaimē sastopamas lielā skaitā.