24. oktobrī notika kārtējais Pargajieni.lv organizētais pārgājiens. Šoreiz maršruts veda pa vecu dzelzceļa līniju “Liepāja – Ventspils” kuru tieši tobrīd demontēja.

Tā nu visi, kas mēs bijām, devāmies ceļā. Sākumā pa taisnākajiem ceļiem izkļuvām ārā no Liepājas stacijas un devāmies pa šoseju Rīgas virzienā. Pie K-Rautas pagriezušies pa kreisi gājām uz Karostas pusi līdz dzelzceļa pārbrauktuvei. Tur uzgājām uz demontējamā dzelzceļa stigas un jau pirmajos metros sliedes aprāvās.

Gājām tālāk pa gludu uzbērumu. Visi koki un krūmi bija izcirsti, garā zāle nopļauta. Nekas netraucēja iešanu. Pārsteidza tas, kas šajā porsmā uzbērums bija ļoti labi saglabāts un arī koki bija platā joslā izcirsti. Laikam stiga tiks izmantota ceļam priekš mežvedējiem vai kādos citos nolūkos.

Nonākuši līdz Kapsēdes dižakmenim ieraudzījām, ka no dzelzceļa savāktie gulšņi ir sakrauti lielās grēdās. Turpat bija arī izcirsti koki un krūmi. Pats dižakmens ir gana liels, sašķelies divās daļās. Austrumu pusē uz tā 1. pasaules kara laikā vācieši ir iegravējuši uzrakstu un iekaluši kaut ko līdzīgu bruņinieku krustam.

Jau nedaudz tālāk pagājām garām Kapsēdes stacijai, pie kuras atrodas vietējās pašvaldības izveidota atpūtas vieta. Turpat blakus atrodas Aizputes ceļinieka asfaltbetona rūpnīca. Nedaudz tālāk sastapām mežvedēju, kurš traktora piekabē krāva gulšņus un veda nost no uzbēruma. Nedaudz tālāk pie tilta meģinājām atrast geokešu, bet tas līdz ar visiem darbiem laikam ir zudis nebūtībā.

Pēc kāda laiciņa nogriezāmies uz ceļa un gājām Ventspils šosejas virzienā. Tur jau slējās senais Baltijas Ledus ezera senkrasts. Vēl nedaudz tālāk bija Spicais kalns, kurā ar grūtībām uzkāpām. No tā pavērās brīnišķīgs skats uz Liepāju (kādu 10 – 15 kilometru attālumā). Varēja saskatīt rūpnīcas, slimnīcu, skursteņus un pat ostas celtņus un Karostas katedrāli. Iesaku visiem garām braucot te piestāt!

Devāmies tālāk. Pa ceļam aplūkojām Medzs muižu, kur gan ļoti daudz kas vairs neliecina par seno godību, jo vairākas ēkas ir sabrukušas un teritorija ir manāmi aizaugusi.

Nogriezāmies atpakaļ  uz dzelzceļa. Garām Medzes stacijai ejot stāstīju stāstu par dažus gadus vecu atgadījumu, kad stacijā mītošā sieviete izādīja lielu sašutumu par manis un vēl dažu cilvēku pēkšņo ierašanos un izsoļošanu cauri pagalmam. Arī šoreiz viņa naidīgi lūkojās gar aizkaru no mājas iekšienes.

Atcerējos, ka apkārt viss bija aizaudzis. Tagad par to nekas neliecina, jo stiga ir pamatīgi iztīrīta un sakopta. Pēc dažiem kilometriem pagājām garām Ploces stacijai, kur vēl joprojām uzraksti ir latviešu, krievu un pat vācu valodā.

Beigu beigās nonācām Vērgales stacijā. Pieturā pasēdējām, ieturējāmies un gājām apskatīt Vērgales luterāņu baznīcu kapsētā. Nolēmām iet arī līdz pašai Vērgalei. Pagājām garām bijušajā alus brūzī izvietotajam muzejam, redzējām pie dīķa ceļa zīmi, kas brīdināja par uz ceļa uznākt varošiem gulbjiem. Pārsteidza Vērgales centrā esošā tualete. Neizdemolēta, pagrabiņā izvietota, ar apgaismojumu un normālu santehniku. Laikam ciemā dzīvojošie ir vieni no saprātīgākajiem.

Vērgales centrā apmetāmies pieturā. Ik pa laikam kāds gāja uz veikalu. Mani personīgi pārsteidza pieturā esošā reklāma, kas vštīja, ka pēc pāris stundām būs Party Vergale seonas atklāšanas pasākums turpat blakus esošajā kultūras namā. Varēja redzēt, ka lēnām savācās jaunākā paaudze.

Tumsai jau esot, devāmies atpakaļ uz staciju. Sākām ceļu pa dzelceļu, zinot, ka līdz Pāvilostai tikai puse maršruta. Kad dzelzceļš sāka griezties pa kreisi, vietā, kur vēl bija sliedes, izlēmām kurt ugunskuru un vārīt ūdeni makaronu zupiņām. Visapkārt bija daudz sazāģētu koku tādēļ kurināmais netrūka. Tā pavisam četras stundas nosēdējām pie ugunskura. Kad sāka krist lietus lāses, arī mēs sākām iet.

Pagājuši garām Mežmales stacijai, atradāmies jau Grīņu rezervāta teritorijā. Tiesa gan ,tumsā to bija grūti noprast.

Trijos naktī uzdūrāmies mežvedējam, kurš krāva piekabē zarus. Ieraudzījis mūs prožektoru gaismā, viņš izrādīja manāmu izbrīnu un no viņa mutes bira teksti par to, vai ta tādā laikā nav majās jābūt (nakts vidus un līst lietus) un ko ta mēs te darām. Nošokējuši ar to, kas tad mēs esam un ka ejam no pašas Liepājas, devāmies tālāk. Vismaz kādu brīdi mūs pavadīja traktora prožektoru gaisma.

Beigu beigās nonācām līdz Sakas stacijai. Pāvilosta bija jau ļoti tuvu. Tomēr vēl kāda stunda bija vajadzīga, kamēr pārgājām pri Sakas upes tiltam, cur pēdējā kilometrā esošajiem dubļiem nonācām līdz šosejai un tikām līdz Pāvilostai. Nu jau pa civilizētu ceļu tika veikti pēdējie 3 kilometri un galapunkts bija sasniegts. Neliela vairāku dalībnieku pārģērbšanās, pāris stundas mašīnā miega bada remdēšanai un tad jau varējām braukt mājās lietum līstot ārpus mašīnas.

Ir ideja kaut kad tuvākajā nākotnē veikt arī pārējo posmu no Pāvilostas līdz Ventspilij.